Teksta izmērs

Latvijai (23)

Cik ilgi es būša tava,
Cik tev, Latvija mana?
 
Ceļā ejot lietuslāsēs
Mazgāju seju.
Tās asaras, svētība tava
Lieta pār bērniem ceļos.
 
Zvani, skani dzīvā mēlē!
Tava balss ir arī mana
Latvija
Sauja sārtu dzērveņu,
Dzērvju deja purva viršos,
Medus šūna kārē dzintardzidra,
Dūraiņi maigi adīti rakstos,
Krāsns mutē uguns šķila,
Uz  mūžu saderēta
Tava un mana mīlestība.
 
Dace Micāne Zālīte

Vārds TĒVZEME
krusta dūrienā
piešūts
pie manas
mēles
un lokās
un lokās-
kā ceļš
no kura
nogriezties nevar.

L.Langa

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

Māra Zālīte

,,Debess tēvs, kas visu vadi,
Kas šim laikam licis nākt,
Liec lai mēs un mūsu radi
Šalcam druvā mūžīgā.

Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Šalc no gada jaunā gadā
Mūžam krāšņāk, varenāk.

Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Mūžam Tavai saulei pretim
Šalko straumē varenā."

Leonīds Breikšs

Dievs, svētī Latviju:
Zemi, cilvēkus, valodu,
Dziesmu un ticību,
Godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
Dari mūs brīvus-
Garā un pateicībā,
Cilvēka vārda cienīgus
Latviešus
Tēvzemē un pasaulē.

Velta Toma

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī.
Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt.
Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.


Jānis Jaunsudrabiņš

Mums ticis viszilākais ezers,
Un rudākais rudzu lauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu skaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.


L.Vāczemnieks

Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam:
neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem
cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!


Leonīds Breikšs

Svētki neatkarībai ...
Kaimiņi,radi,draugi svešumā,
mēs - savā zemītē, bezcerībā.
Svētki neatkarībai ?
Valsts varai svētki!
Tik daudz paveikts! -
Aizauguši lauki,
sagrautas rūpnīcas,
slēgtas skolas,slimnīcas...
Svētki neatkarībai ?
Nē! Miljonāru svētki!
Ne Tev,kas palicis
bez darba un maizes,
kam katra diena
nes jaunas raizes.
Tomēr tauta dzied,
jo vēl mēdz būt mirkļi,
kas laimes krāsās zied.


Dzidra Medvedjeva

No kuras puses vēji nepūstu ar’
Un kāda izloksne ausīs man neskanētu,
Visu šīs zemes valodu dzirdu svētu.
Kurp,kādos ceļos es arī nestaigātu,
Gar vijīgo Gauju,gar Daugavu kluso,
Gar zvīļošā Rāznas ezera malu,
Vai Salacas jūras šalkoņā vēsā,-
Visur zem kājām dzimteni jūtu,
It kā sen,sen jau to pazinis būtu.
Un kādus ļaudis es nesatiktu gan,
Visi tie sendzirdēti izliekas man:
Vai piebaldzēns kustīgs,garš un līks,
Vai zemgaliets bagats un patvaldīgs,
Vai Vidzemes jaunava romantiska,
Vai lauku kalps no Dundagas puses,-
Viss,viss mani sveic kā leģendas klusa
Un dziļi vārds kāds dveselē auklējas,
Kā daiņu dziedājums jaukās atskaņās.
Sirds klusa kā birze tiek,skaidra kā strauts,-
Visu to,visu par Latviju sauc.
Jānis Akuraters

Nav latviskums rūtainos brunčos
Un dzeltenās pastalās nav,
Bet apziņā,ka caur godu
Un gaismu mums jāpastāv.
Ja tautas dziesma vien koros
Un dainu sējumos būs,
Tā čūska,kas jūrā maļ miltus,-
Tā čūska samals ar mūs.
Mums jātop par Voldemāriem,
Mums vajadzīgs Auseklis spožs,-
Par tautas likteni domāt
Nav sentiments atmirstošs.
Nē,cīņa nav galā,
Vien cīnītāji var rimt,
Un Lāčplēsim paaudzē katrā
Vajag no jauna dzimt.
 Ārija Elksne

Trīs zvaigznes debesīs mums mirdz,
Divas krāsas karogā,
Trīs vārdi lūgsnā mums skan,
Dievs svēti Latviju!

Kad manas Dzimtenes laukos
Vējš valsi sniegotu dej
Un slaidos karogu mastos
Sārtbaltas liesmas jau skrej,                 

Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,                                   
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.

NENOLAID ROKAS LATVJU TAUTA
KAUT GADU SIMTIEM MĀNĪTA UN KAUTA
NENOLAID ROKAS
UN BEZCERĪBĀ NEIEMĒRCI TĀS
JO TU ESI TĀ, KAS  MOKĀS
UN ŠOREIZ  AR NO PAŠU ĻAUDĪM
NENOLAID ROKAS  KAD VĒLĒŠANAS TEVI SAUC
TAD IEVELC ELPU, PĀRMET KRUSTU
UN IELIEC KRUSTU TĀ
LAI TIE KAS TEVI  KRĀPA
PROJĀMZUSTU
NENOLAID ROKAS LATVJU TAUTA
UN LAIGAN KAUTA, MĀNĪTA UN KRĀPTA
TU ESI MŪSU ELPA CERĪBĀ
UN JA PAR DAUDZ TEV
SIRDĪ NOGURUMS UN MAZDŪŠĪBA
TAD IEVELC  ELPU VĒLREIZ  PĀRMET KRUSTU
UN VĒLREIZ  EJ UZ BARIKĀDĒM
BET ROKAS NENOLAID


Uldis Grasis, Minhenē, Vācijā- 03.12.09 

Mana Dzimtene tik sīka un maza -
Kā plankumiņš, kā punktiņš sīks kartē.
Mana Dzimtene tik liela un plaša,
Ka sirdī trūkst vietas priekam un sāpēm.
    Mana Dzimtene. Daudziem, daudziem - nekas,
    Tik tukša un svešāda skaņa.
    Daudziem citiem - nu, vispār bija kaut kas,
    Ir jau dzirdēts. Ar to arī ir gana.
Mazai saujiņai ļaužu tā ir mājas
Un vienīgā vieta uz zemes,
Kur var tie sajusties kā savās mājās,
Kur pārdzīvot prieku vai sāpes.
    Mazai saujiņai ļaužu - manai tautai,
    Ko visi pasaules vēji plēš.
    Manai tautai - nīcinātai un kautai,
    Kas stipra dzīvo vēju krustcelēs.
Miljons latviešu. Vai apmēram tā.
Kas tas ir? Viena saujiņa sīka
Lielo tautu bezmēra daudzumā.
Bet - gana stipra un gana sīksta.
    Šaurā zemes pleķītī iesējusies,
    Ar muguru jūrā balstoties,
    Zobiem, nagiem zemītē ieķērusies,
    Tā dzīvo. Jo nav tai, kur atkāpties.
Mana Dzimtene. Tik sīka un maza.
Un mana tauta - saujiņa ļaužu.
Mana Dzimtene. Tik liela un plaša.
Un mana tauta - tik daudz latviešu.

Inguna Būmane-Lūse

Kad manas Dzimtenes dārzos
Caur sniegu miķelīši zied,
Stāv mana Tēvzeme vārtos,
Caur kuriem uz ziemu iet.
      Kad manas Dzimtenes laukos
      Vējš valsi sniegotu dej
      Un slaidos karogu mastos
      Sārtbaltas liesmas jau skrej,
Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.
      Tik liela toreiz bij’ tumsa!
      Tik maza - cerību dzirksts.
      Un tomēr piedzima ausma,
      Kad sirdi lika pie sirds.
Kā sapnis karogi plauka
Tai aukstā novembra laikā,
Kaut bargas, bargas bij’ aukas
Un ziemas vēstneši gaisā.
      Bet spēks, kas sirdīs bij’ audzis,
      Un sapņi, cerību pilni,
      Bij’ tie, kas atvēra durvis,
      Un sapnis vērtās par dzīvi...
Kvēl sniegā tumšsārti ziedi,
Tik tīri sarkani deg.
Un silti kļūst man ap sirdi,
Kad salā dzīvību redz.
Inguna Būmane-Lūse 

Man dvēselē ierakstīts Latvijas vārds
Un citam nemūžam tur neiekļūt,
Jo šajā zemē man šūpulis kārts,
Un šajā zemē man atdusēt būs.
      Man dvēsele pilna Latvijas mežiem,
      Kas savām galotnēm apvāršņus skauj,
      Un ezeru, upju ūdeņiem ziliem,
      Kas mežus un laukus apvij un kļauj.
Man dvēsele pilna Latvijas pļavām,
Kur jāņzāļu smaržā noreibt un zust,
Un jūras šalkām, spirgtām un sāļām,
Kur varu mūžības lielumu just.
      Man dvēsele pilna Latvijas sniegiem,
      Kas zemei sniedz mieru un atpūtu,
      Ar rudeņa zeltu un sēņu priekiem,
      Un ziedoņa brīnišķo skaistumu.
Man dvēsele pilna Latvijas debesīm,
Kas skaistas kā pasaka pāri mums -
Vai cīruļa treļļi, vai pārslu putenis,
Vai krāšņais dardedzes starojums.
      Ir Latvijas pilna man dvēsele visa,
      Un mainīt to iespējams nava,
      Jo Latvijas vārds manu asiņu ritā
      Un manos sirdspukstos zvana.

 Inguna Būmane-Lūse

Mana zeme ir mans spēks un vājums,
Manas mīlestības ceļš,
Viņā mana sirds un mūža gājums,
Visa esmu viņas bērns.
      Pirmie solīši, ko kādreiz spēru,
      Mātes rokā turoties,
      Skolas durvis, kuras trīcot vēru,
      Nezināmā baidoties.
Pirmās mīlestības rozā sapņi,
Biklie skūpsti upmalā,
Pieaugušā rūpes, darbi grūti,
Ikdienība pelēkā.
      Kaklā sakāpusi sirds un laime,
      Satiekot to vienīgo,
      Mīļa ģimene un radu saime,
      Kurā dzīvi nodzīvot.
Prieks līdz debesīm un īsta laime,
Līdzās - godīgs drauga plecs,
Rūgtas asaras un dziļas sāpes,
Savu daļu nakts kad ņem.
      Mīlestības pilnas mūža dienas,
      Mīļums, cauri gadiem vīts,
      Vērpies garā zelta pavedienā,
      Kamolā ko varu tīt.
Maigums dziļš pret savu dzimto zemi,
Sāpes, lepnums, kauns vai prieks,
Sajūta, ka biji, būsi, esi
Mūžīgs viņas parādnieks.
      Skaistums, kas man dāvāts, piederība,
      Dziļu sakņu sajūta,
      Valoda, kas skan kā dziesma,
      Latvietības apziņa.
Mana zeme ir mans spēks un vājums,
Manas saknes - tikai te,
Tukšs bez viņas būtu mūža gājums,
Viņa - mana Dzimtene.
Inguna Būmane-Lūse

Latvijas saule man saujā
Un Kurzeme - azotē,
Un Dzimtene mīļi ļaujas,
Lai brīdi to paauklē.
    Uz viena ceļgala Vidzeme sēd,
Uz otra - Zemgale šūpo kājas,
Bet sērdienīte Latgale
Sev klēpī atrod mājas.
Kā smilgā vērtu ogu krelles
Ap kaklu vijas man pilsētas,
Uz viena pleca Talsi sēdēs,
Uz otra - Rīga apmetas,
    Kā suņuks ritinās kamolā
    Man Baltijas jūra pie kājām...
    Vien Abrene žēli noskatās
    Uz savām bijušām mājām.
Inguna Būmane-Lūse

Es dzimtai zemei paklanos:
Paldies, ka tu man esi,
Ka savās lejās, pakalnos
Tu manu sirdi nesi.
    Ka tavu upju līkumos
    Un tavos laukos, pļavās
    Dzimst rīti rasas dimantos,
    Plaukst naktis miglas skavās.
Ka pāri tavam skaistumam
Un maiņai nebeidzamai
Zied debess, zvaigznēm piebērta,
Un saule, mēness staigā.
    Ka, cauri gadalaikiem ejot,
    Mans mūžs uz priekšu steidzas,
    Ka reizēm raudot, bet biežāk smejot
    Māj katra diena sveikas.
Ka zinu: kad manis nebūs vairs,
Tāpat uz priekšu tecēs laiks,
Plauks citam ziedonis jo kairs
Un citam smaidīs rudens vaigs.
    Es dzimtai zemei paklanos:
    Paldies, ka tu man esi.
    Ka - rītos tas vai vakaros -
    Mēs kopā abas esam.

Inguna Būmane-Lūse

Ik ozola raženā stāvā,
Ik sudraba smildziņā sīkā,
Ik mākonī, kuplā un baltā,
Ik vilnī, ko izelpo jūra,
It visā, kas acis vien saista,
Es redzu, cik Dzimtene skaista.

Caur vēja visvieglāko dvesmu,
Caur sala visbargāko vārdu,
Caur cīruļa skanīgo dziesmu,
Caur pērkona vareno dārdu,
Caur maigāko, klusāko skaņu
Es sadzirdu Dzimteni visu.

Ar rožainu rītausmas lēktu,
Ar jāņzālēs reibstošu pļavu,
Ar saulrieta uguņu spēku,
Ar sārtzeltā degošu kļavu,
Ar pieskārienu ikkatru
Es izjūtu Dzimtenes glāstu.

Ar savu vissīkāko nervu,
Ar asins lāsi ikvienu,
Ar katru jūtu un domu,
Ar sirdi un dvēseli visu,
Ar lepnumu, sāpēm un prieku -
Tā mīlu es Dzimteni savu.

Inguna Būmane-Lūse

Tur viņi gāja, tad viņi krita,
Te viņi tagad guļ.
Nu gadsimts cits un dzīve cita,
Mūsu vīri salmus kuļ.
Viņi zināja, kāpēc gāja,
Viņi zināja, par ko krita.
Mēs nezinām, ko domāja,
Kad gāja un krita,
Ko juta, kad liktens cirta.
Mēs nezinām, kā tas ir -
Pašā jaunības plaukumā mirt.
Mēs nezinām, kā tas ir -
Iet, cīnīties, par Tēvzemi mirt,
Kad jāizvēlas - būt pret vai par,
Kad liktens tieši tevi skar,
Kad naidnieks bradā zemē tavā,
Kad māju nav, nekā vairs nava,
Viss iznīcināts, nopostīts,
Un sirdī sāpes, naids un spīts…
Cik daudzi šodien varētu
Ar ieroci pret naidnieku?
Cik daudzi slēptos, slapstītos,
Cik - ienaidniekam klanītos?
Ko darītu tie mūsu vīri,
Kas tagad salmus kuļ?
Un ja nu visi mūsu varoņi
Jau Brāļu Kapos guļ?

Inguna Būmane-Lūse

Draugs, ieklausies savējā sirdī -
Vai Latvijas vārds tur vēl skan?
Vai viņu vēl runājam dzirdi?
Jeb sen viņas tur jau vairs nav?

Šķiet sliktāki tur, kur mēs esam,
Un labāk - kur vēlētos būt.
Bet Dzimtene zeme ir tāda,
Ko sirds tā kā šūpuli jūt...

Sauc pasaules plašumi ceļā
Un svešatne mājvietu sniedz,
Bet Dzimtenē saule riet zeltā
Un balts tā kā brīnums ir sniegs,

Bet Dzimtenē ziedos slīgst pļavas
Un jūra kā māmuļa skauj,
Un rudenī uguņo kļavas,
Un Jāņunakts brīnumu ļauj.

Bet Dzimtenē valodā tavā
Pat vasaras negaisi iet,
Un sīkākā puķīte pļavā
Tik brīnišķi latviski zied.

Ir daudz kas, ko nenopirkt mūžam,
Kam vērtību dvēsele rod,
Ko tikai caur Latviju jūtam,
Ko vienīgi Dzimtene dod.

Draugs, ieklausies savējā sirdī -
Vai Latvijas vārds tur vēl skan?
Vai viņu vēl runājam dzirdi?
Jeb sen viņas tur jau vairs nav?

Inguna Būmane-Lūse

Jaunākie sludinājumi